IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ 2. Moz. 33:17-23
Un Kungs teica Mozum: “Es darīšu arī šo, ko tu teici, jo tu esi guvis manu vēlību, un es tevi pazīstu pēc vārda!” Un Mozus teica: “Parādi jel man savu godību!” Viņš atbildēja: “Es likšu, lai viss mans labums iet tava vaiga priekšā, un es saukšu vārdu “Kungs” tavā priekšā – es būšu žēlsirdīgs pret tiem, pret kuriem būšu žēlsirdīgs, un es apžēlošos par tiem, par kuriem apžēlošos!” Un viņš teica: “Tev neredzēt manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs mani, palikdams dzīvs!” Un Kungs teica: “Redzi, vieta man blakus, nostājies uz tās klints! Kad mana godība ies garām, es likšu tevi tās klints plaisā un aizsegšu tevi ar roku, kamēr būšu pagājis garām. Es noņemšu savu roku, un tu redzēsi mani no mugurpuses, bet mans vaigs nebūs redzams!”
PĀRDOMAS
Jebkurā brīdī mēs, piepeši, varam atrasties grūtas izvēles priekšā. Iespējams, esot ieslodzīti savā neizlēmībā, mēs saskaramies ar grūtu lēmumu pieņemšanu, vai varbūt esam tajā vietā vai notikumā, kurā nevēlamies būt.
Tieši šādā situācijā nonāca arī Mozus pēc sava paša lūguma. Svētie Raksti mums saka, ka: “Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā – kā mēdz runāt ar savu tuvāko [..]” (2. Moz. 33:11). Mozus runāja ar Israēla Dievu tā, kā reti kurš to bija darījis, bet viņš vēlējās kaut ko vairāk. Mozus runāja ar Dievu aci pret aci, taču gribēja redzēt arī Dieva godību, kuru viņš līdz šim vēl nebija piedzīvojis. Kungs Dievs laipni noraidīja Mozus lūgumu, sacīdams: “neviens cilvēks neredzēs mani, palikdams dzīvs!” (2. Moz. 33:20) Tomēr Tas Kungs Mozum deva to, ko varēja droši piešķirt. Viņš ievietoja Mozu klints spraugā, iespējams, mēs varētu pat teikt, vietā “starp klinti un cietu pamatu”, un aizsedza viņu ar roku līdz Dieva žilbinošā godība pagāja garām. Mozum bija ļauts redzēt tikai drošo, garām ejošo Dieva godības atspulgu.
Pārbaudījumu laikā, atrodoties sarežģītas izvēles priekšā, tāpat kā Mozus, arī mēs ilgojamies redzēt Dieva godību. Mēs vēlamies, lai Dievs, ar žilbinošu spēku un varenību, ienāk mūsu dzīvēs, lai glābtu mūs un izmainītu biedējošos apstākļus. Tā vietā mēs atskārstam, ka esam sagrauti un bezpalīdzīgi, piespiesti pie skumju vai zaudējumu klints sienas. Tomēr Dievs, kurš, pienaglots pie Golgātas krusta, pats reiz bija sagrauts un bezpalīdzīgs, caur savu nāvi un augšāmcelšanos, tur mūs Viņa mīlestības rokās, kad piedzīvojam pārbaudījumus, un apsedz ar Viņa mierinošo piedošanas un cerības Vārdu.
Tāpat kā tas notika ar Mozu, arī mums ir iespēja ieraudzīt Dieva godības garām ejošo atspulgu pēkšņā, negaidītā dziedināšanā vai brīnumainā atbildē uz lūgšanu. Pat, ja nepiedzīvojam šādu atspulgu, Dieva Vārdā mēs jau esam ieraudzījuši Dieva godību, kas ir droši apslēpta Dievcilvēka miesā - Jēzū Kristū. Jēzū Dieva godība tika apslēpta Viņa krusta nāves vājumā un ciešanās. Taču Viņa augšāmcelšanā šī godība tika atklāta ticības acīm. Jēzus uzvarēja grēku un nāvi. Viņš iznīcināja bezizejas klintis, kas draud mūs sagraut zem bēdu un izmisuma nastas. Šo nastu Viņš uzņēma uz sevi mūsu labad, lai Viņa nāvē un augšāmcelšanā mums būtu droša cerība, ka mēs ne tikai redzēsim Viņa godības atspulgu jau šajā dzīvē, bet arī līdzdalīsim to nākamībā, par ko liecina apustulis Pāvils vēstulē kolosiešiem: “Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā.” (Kol. 3:4)
Līdz tai dienai Kristus mūs pasargā, apsedzot ar savām caururbtajām rokām: “Bet viņam, kas jūs spēj pasargāt no klupšanas un nostādīt jūs līksmībā savas godības priekšā bezvainīgus, vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, – lai ir slava, dižums, vara un varenība pirms laiku laikiem, tagad un mūžu mūžos! Āmen!” (Jūd. 1:24-25)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es
ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi,
grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Dievs, mūsu Pestītāj, lai arī mēs ilgojamies ieraudzīt Tavu godību, mēs paļaujamies, ka Tu esi ar mums, kā pats to esi solījis. Dāvā mums ticīgas acis, lai ieraudzītu Tavu apslēpto godību, kuru Tu mums atklāj Tavās dāvanās - ūdens, maizes un vīna sakramentos. Caur Tavu Garu, iedvesmo mūs nākt pie Tevis regulārās lūgšanās. Kā Tu runāji ar Mozu, tā arī runā ar mums, kad jūtamies sagrauti un bezpalīdzīgi, caur Tavu Svēto Vārdu Bībelē. Stiprini un sargi mūs līdz tai dienai, kad mēs redzēsim Tavu godību vaigu vaigā.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu
Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs
prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod
mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo
Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 288 - Mans Dievs, es Tevi slavēt sākšu (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 332. lpp.)
