IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Ps. 69:15-22, 30
Izvelc mani no dūņām, lai es nenogrimstu,*izglāb mani no nīdētājiem un no ūdens dziļumiem,
lai ūdens viļņi mani neapklāj,
lai mani neaprij ūdens virpuļi*
un lai atvari pār mani neaizdara savu muti.
Paklausi mani, Kungs, jo dārga ir Tava žēlastība;*
griezies pie manis Savā lielajā žēlsirdībā,
neapslēp Savu vaigu Savam kalpam,*
jo man ir bailes, paklausi mani drīz!
Tuvojies manai dvēselei, atpestī to,*
izglāb mani manu ienaidnieku dēļ!
Tu zini manu kaunu un manu negodu,
un manu apsmieklu;*
visi mani ienaidnieki ir Tavā priekšā.
Kauns man lauž sirdi, es izsamistu un nīkstu;
es cerēju uz līdzjūtību, bet velti,*
un uz mierinātāju, bet to neatrodu.
Taisni otrādi - viņi man deva ēst žulti,*
un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi.
Bet es esmu nonīcis un pilns sāpju,*
Tava palīdzība, ak, Dievs, lai mani uztur!
PĀRDOMAS
Iespējams, arī mēs esam piedzīvojuši brīžus, kad pār mums plūst emociju, dusmu, naida vai grēka plūdi; kad piedzīvojam kā dažāda veida rūpes mēģina mūs aprīt; kā nogurums, vainas apziņa vai apkaunojums par to, kas ar mums tagad notiek, lauž mūsu sirdi un rada izmisumu. Liekas, ka nav neviena, kurš mūs žēlotu un mierinātu. Šie ķēniņa Dāvida pierakstītie, Svētā Gara iedvesmotie, vārdi attiecas arī uz mums.
Lasot tālāk šīs dienas psalmu, mēs pamanām vārdus: "[..] viņi man deva ēst žulti, un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi." (Ps. 69:22) Mēs ejam pa taku, galvu nodūruši pret zemi, un turpinām lasīt šos vārdus, attiecinot tos uz sevi. Un, pēkšņi, attopamies mūsu mirstošā Pestītāja krusta priekšā stāvam. Jēzus paskatās no krusta uz mums un saka: “Man slāpst!” (Jņ. 19:28) Mēs redzam kā sardzē esošie karavīri “aptina ap īzapa stiebru sūkli, piesūcinātu ar etiķi, un cēla to pie Viņa mutes.” (Jņ. 19:29) Etiķi saņēmis, Jēzus saka: “Viss piepildīts!” – un, galvu noliecis, atdeva garu.” (Jņ. 19:30)
Psalma vārdi, kas tik labi piestāv mums, vēl labāk raksturo mūsu Glābēju. Arī Jēzu pārņēma ciešanu plūdi, kad Viņš kaunā un negodā karājās pie krusta piesists, un nāves bedre Viņu aprija. Jēzus pieredzēja to pašu, ko ciešam mēs, bet Viņš necieta vienkārši tāpat, lai paustu savu līdzjūtību pret mums vai lai sniegtu paraugu mūsu ciešanām. Viņš netikai cieta ar mums, bet Viņš cieta par mums un mūsu vietā. Viņš uzņēma mums paredzēto un pelnīto nāves sodu, lai grēka un nāves plūdi nevarētu mūs aizslaucīt prom. Viņš cieta un nomira mūsu vietā, lai mūžīgās nāves bedre nekad nevarētu aprīt mūs. Karājoties pie krusta, Jēzus nepiedzīvoja ne žēlumu, ne līdzcietību. Uzraugi un vērotāji Viņu apsmēja un kārdināja Viņu glābt Sevi pašu. Viņš meklēja mierinājumu, bet neatrada to pat pie sava debesu Tēva, tikai tāpēc, lai mēs tiktu mierināti, šodien un mūžībā.
Jēzus uzņēma sevī nāves indi, lai tās vietā pabarotu mūs ar maizi, kas ir Viņa mūžīgā, mielojošā miesa. Viņš izgaršoja pie lūpām turēto etiķi, lai tā vietā dāvātu mums saldo vīnu, kas ir Viņa asinis, izlietas visu mūsu grēku piedošanai. Jēzus bija mocīts un sāpēs, bet Dievs Viņu uzturēja! Jēzus tika augšāmcelts no mirušajiem un triumfā uzkāpa debesīs valdīšanā pie Dieva labās rokas. Tāpēc jebkādos dzīves apstākļos, tagad Jēzus valda mūsu dzīvēs. Kaut arī mēs ciešam un esam sāpēs, pestīšana Jēzū Kristū mūs uztur: "Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū." (Efez. 2:4-7)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, kad mēs jūtamies dažādu apstākļu aizslaucīti, stiprini mūs ar Tavu Vārdu un Garu. Piedod mums visus mūsu grēkus un pamielo mūsu ticību ar Tavu Svēto Vakarēdienu. Piepildīti ar mierinājumu un cerību, caur Tavu pestījošo nāvi un vareno augšāmcelšanos, vadi mūs uzrunāt citus, un iedrošini dāvāt mierinājumu, kas atrodams vien Tevī.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 125 - Vienu kāroju pār visām lietām (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 156. lpp.)
