IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ 1. Kor. 15:20-26
Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. Tādēļ ka nāve ir caur cilvēku un caur cilvēku ir arī mirušo augšāmcelšanās. Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve.
PĀRDOMAS
Sastopoties ar kāda nāvi un sērās, cilvēki par mūžībā aizgājušo mēdz teikt: “Viņš ir labākā vietā”, kas kristiešiem, protams, ir taisnība. Kāds varētu teikt: “Tā ir svētība”, atsaucoties uz atbrīvošanu no šīs pasaules sāpēm un slimībām, un visi tamlīdzīgi komentāri bieži tiek izteikt ar labu nodomu, taču Svētie Raksti nāvi apraksta savādāk. Apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem 6. nodaļā mēs lasām: "[..] grēka alga ir nāve [..]" (Rom. 6:23) un šīs dienas Rakstu vietā nāve ir "pēdējais ienaidnieks" (1. Kor. 15:26).
Pēc savas paša vēlmes ganu zēns Dāvids, savulaik, saskārās ar drausmīgu ienaidnieku. Filistiešu milzis Goliāts izaicināja dzīvā Dieva armiju un Dāvids nolēma Goliātu apturēt. Jauneklis, savā vājumā, saskārās ar pieredzējušu karotāju, rokās turot lingu vien, iepretī pilnīgi apbruņotam karavīram. Taču Dāvids zināja to, ko Goliāts nezināja: “[..] šis ir Kunga karš [..]” (1. Sam. 17:47). "Dāvids iebāza roku somā, izņēma no tās akmeni, lingoja un trāpīja filistietim pierē." (1. Sam. 17:49) Kauja noslēdzās, Dāvids pieskrēja pie kritušā milža un izmantoja paša Goliāta zobenu, lai nocirstu tam galvu.
Mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dāvida Dēls, arī sastapās ar savu pēdējo cīņu pilnīgā nespēkā. Bezvainīgs un neapbruņots, Viņš tika pienaglots pie krusta, stājoties aci pret aci ar bīstamo ienaidnieku - pašu sātanu, kurš bija apbruņots līdz zobiem ar grēku un nāvi. Taču Jēzus zināja tieši to pašu, ko zināja Viņa priekšgājējs ķēniņš Dāvids, bet ko sātans nevarēja zināt: "[..] šis ir Kunga karš [..]" (1. Sam. 17:47). Netaisni notiesāts, tumšā dienā piekauts un kā nespēcīgs upuris pienaglots pie krusta - tāds bija mūsu Kunga kaujas plāns. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, turot pašas nāves zobenu, Dāvida Dēls uzvarēja nāvi un iznīcināja tās varu pār mums.
“Grēka alga ir nāve” (Rom. 6:23). Tā ir alga, kuru mēs esam mantojuši no Ādama un Ievas; alga, kuru nopelnām sev katru dienu. Taču Jēzus uzņēmās šo nāves sodu uz sevi, lai uzņemtu arī “pelnīto grēka algu” uz sevi mūsu visu vietā. Savā krusta nāves bezspēcīgajā vājumā un augšāmcelšanās uzvarā, Jēzus “[..] ir apstādinājis nāvi un caur evaņģēliju gaismā vedis dzīvību un neiznīcību.” (2. Tim. 1:10) Jā, mēs mirsim, un, iespējams, mēs joprojām baidāmies no šī ienaidnieka, ko sauc par nāvi, bet tas ir ienaidnieks, kuram vara ir atņemta.
Tie, kas mirst, uzticoties Jēzum Kristum, nepazūd nebūtībā. Viņu eksistence nebeidzas un pasaule nepārvēršas piķa tumsā. Viņi vienkārši aizmieg Kungā (1. Tes. 4:14), tāpat kā mēs katru nakti aizmiegam savās gultās, lai no rīta atkal pieceltos. Uzreiz pēc nāves mēs dodamies "prom no miesas", lai mājotu pie Kunga (2. Kor. 5:8), un mūsu miesas gulēs kapā līdz Tiesas dienai, kad Jēzus atgriezīsies. Tad, kad tas notiks, mēs miesā tiksim augšāmcelti no kapiem un tiksim ietērpti nemirstībā. Tajā lielajā dienā mūsu valdošais augšāmcēlies Pestītājs iznīcinās šo pēdējo ienaidnieku - nāvi - lai mēs dzīvotu mūžīgi ar To Kungu, un “nāves vairs nebūs” (Atkl. 21:4).
Kaut arī mēs joprojām neesam pārliecināti par to, ko teikt, sastopoties ar nāvi, Svētie Raksti mums piedāvā sekojošu mierinājumu: "Pēc Kunga vārda, mēs jums apgalvojam, ka mēs, kas līdz Kunga atnākšanai vēl būsim palikuši dzīvi, neaizsteigsimies priekšā jau aizmigušajiem. Pats Kungs, skanot pavēlei, erceņģeļa balsij un Dieva taurei, nokāps no debesīm, un nomirušie Kristū būs pirmie, kas augšāmcelsies, pēc tam mēs, pāri palikušie dzīvie, visi reizē līdz ar viņiem padebešos tiksim aizrauti uz tikšanos ar Kungu debesīs, un tad mēs būsim ar Kungu vienumēr. Tad nu ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tes. 4:15-18)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Debesu Tēvs, nāve ir biedējošs ienaidnieks, bet, pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanai, tas ir ienaidnieks, kuram ir atņemts spēks. Kad pienāks mūsu pašu vai mūsu tuvinieku diena aizmigt Jēzū, caur Tavu Vārdu un Garu, mierini un stiprini mūs cerībā uz mūsu pašu augšāmcelšanos dzīvībā, kad pienāks šīs pasaules Pēdējā diena.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 466 - Zvans kad atskan pēdējais (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 527. lpp.)
