IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Ps. 34:2-8
PĀRDOMAS
Mēs zinām, ka Dieva laika izjūta, būdama ideāla, nav tāda kā mūsu pašu laika izjūta. Arī Tā Kunga kalendārs nav salīdzināms ar mūsējo, par ko liecina 90. psalma vārdi: "Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze." (Ps. 90:4) Tomēr, lai cik atšķirīga būtu Dieva laika izjūta, slimību, traģēdiju un, it īpaši, nāves priekšā, mums vienmēr liekas, ka šie notikumi vienmēr norit nelaikā.
Tomēr Dievs, laika Radītājs, arī ir piedzīvojis laiku tāpat kā mēs - caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kurš tika ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas Marijas, kļūdams par patiesu cilvēku, palikdams patiess Dievs. Viņš "auga un pieņēmās spēkā" (Lk. 2:40) un sāka savu publisko kalpošanu, kad Viņam bija, apmēram, trīsdesmit gadu (Lk. 3:23). Iespējams, ka Jēzus laika izjūta, Viņa zemes dzīves kalpošanas laikā, apkārtējiem nešķita ideāla. Viņš ieradās Naines pilsētā tieši tad, kad sērojošas atraitnes vienīgā dēla bēru procesija jau sākās un virzījās Jēzum pretī (Lk. 7:11-17). Kāds vīrs vārdā Jaīrs lūdza Jēzu dziedināt viņa mirstošo meitu, bet ceļā pie Jaīra Tas Kungs apstājās, lai dziedinātu kādu citu, un sirgstošā meita nomira, pirms Jēzus ierašanās (Lk. 8:40-41, 49-56). Tāpat arī ceļā uz Betāniju, Viņš apzināti aizkavējās, ierodoties pie sava drauga Lācara, pēc viņa nāves (Jņ. 11:1–44).
Tad pienāca stunda paša Jēzus nāvei. Viņa notiesāšana, sitienu un garo stundu laiks pie krusta - vai laiks šajos briesmīgajos notikumos, šķietami, palēninājās Jēzum? Nebūt nē, jo pēc kāda laika Jēzus ciešanas krustā izbeidzās un, atdodams savu garu, viss tika piepildīts. Jēzus miesas tika noņemtas no krusta, sagatavotas apbedīšanai un aizzīmogotas kapā. Atkal pagāja laiks un, pirmo Lieldienu rītausmā, Viņa kaps tika atrasts atvērts un tukšs, jo Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem un ir dzīvs uz mūžību. Viņš vairs nav pakļauts nedz nāvei, nedz laikam.
Neatkarīgi no mūsu vērtējuma, Jēzus laika izjūta bija un ir ideāla, un vienmēr pakārtota Dieva prātam. Nainē Jēzus pārtrauca bēru gājienu un atdzīvināja atraitnes dēlu. Viņš mierināja tos, kas sēroja par Jaīra meitu, un pēc tam uzmodināja arī viņu. Jēzus piegāja pie Lācara kapa un raudāja kopā ar tiem, kas sēroja. Tad Viņš pavēlēja kapu atvērt un atjaunoja savu draugu dzīvībā. Traģiskie notikumi, ko mēs piedzīvojam, var ilgt vairākas stundas vai paskriet mums garām tik ātri, ka knapi varam aptvert, kas ir noticis, vai tikko spējam uz šiem notikumiem kaut kā reaģēt. Ejot savās dzīvēs cauri pārbaudījumiem, mums ir mūsu augšāmceltā Kunga apsolījums: "[..] Es esmu ar jums ik dienas [..]" (Mat. 28:20). Jēzus nekavējas. Viņš ir klātesošs visos mūsu strauji ritošos dzīves notikumos. Kad pienāks mūsu pēdējā stunda un mēs aizmigsim Jēzū, mēs bez kavēšanās būsim prom no miesas un mājosim pie Kunga. (2. Kor. 5:8)
Tuvojas diena, kad Jēzus atgriezīsies un izbeigs visus bēru gājienus. Tas Kungs augšāmcels mūs, tāpat kā Viņš augšāmcēla Jaīra meitu un Naines jaunekli! Mēs tiksim miesā augšāmcelti no kapiem, kas paliks tikpat atvērti un tukši kā Lācara kaps, tikpat atvērti un tukši kā mūsu Kunga kaps. Laiks šiem notikumiem, protams, būs īstais, un, atšķirībā no tagadējā žēlastības laika, kurā dzīvojam, tas vairs nebūs mūsu laiks, bet gan Viņa laiks.
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, laika Kungs, kad mēs ciešam ilgas sēru stundas vai pārdzīvojam straujus un sāpīgus apstākļus, esi pie mums klāt kā esi apsolījis. Liec mums atrast cerību un iedrošinājumu Tavā Vārdā. Uzturi mūsu ticību ar Tavu piedošanu caur Tavu Svēto Vakarēdienu. Mierini mūs ar Tavu klātbūtni, kad pienāks mūsu pēdējā stunda, pārliecībā, ka laiku beigās Tu aicināsi mūs celties no mūsu kapiem, lai mūžīgi dzīvotu Tavā klātbūtnē. Nāc, Kungs Jēzu! Nāc, un nekavējies!
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 474 - Kas ļaujas Debestēva rokās (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 535. lpp.)
