IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Jņ. 20:24-29
Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”
PĀRDOMAS
Mūsdienu medicīna ir tik ļoti attīstīta, ka aptiekas piedāvā dažādas brūču dzīšanas ziedes un pārsējus, ārsti var uzmanīgi sašūt brūci un, iespējams, pat novērst rētas veidošanos, un tomēr ir rētas, kas vienmēr būs redzamas - negadījumu, ugunsgrēku vai citu traumu rētas. Un ir vēl cita veida rētas, kas paliek neredzamas: bailes, depresija, trauksme, neuzticēšanās - mūsu iekšējās pasaules, mūsu siržu reakcijas, kas paliek apslēptas un jebkurā brīdī var no jauna atklāties, lai terorizētu mūs, kas to visu sevī nesam.
Arī Jēzum bija rētas. Dieva Dēls, notiesāšanas laikā, tika pļaukāts un šaustīts. Karavīri Viņu vainagoja ar ērkšķu vainagu. Naglas caururba Viņa rokas un kājas pie krusta. Lai pierādītu Viņa nāvi, kareivis iedūra šķēpu Viņa sānos, un, visbeidzot, Jēzus sekotāji noņēma no krusta Kunga nomocīto miesu un apglabāja Viņu aizzīmogotā kapā.
Trešajā dienā pēc Jēzus nāves, pirmajā Lieldienu rītausmā, kaps tika atrasts atvērts un tukšs. Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem miesā dzīvs, lai nekad vairs nemirtu. Viņa augšāmceltā un godpilnā miesa joprojām nesa krustā sišanas rētas. Šīs rētas iezīmēja Jēzu, lai mācekļi un mēs - visi citi ticīgie cauri gadsimtiem - varētu nešaubīgi atpazīt Viņu kā mūsu krustā sisto Pestītāju. Kad Jēzus pēc savas augšāmcelšanās pirmo reizi parādījās saviem mācekļiem, Viņš "rādīja tiem savas rokas un sānus." (Jņ. 20:19-20) Viens no mācekļiem, vārdā Toms, nebija klātesošs, lai liecinātu par šo pirmo parādīšanos, un šaubījās par pārējo mācekļu liecībām. Tomam vajadzēja pierādījumus. Viņš gribēja redzēt rētas, likt tajās pirkstu, un roku Jēzus sānu rētā, ko caururba šķēps. Tāpēc Kungs Jēzus parādījās saviem mācekļiem vēlreiz un aicināja Viņa skeptisko mācekli, lai tas redz un pieskaras Viņa brūcēm. Rētas Jēzus godpilnā miesā nav sakāves zīmes, bet gan dzīvības un uzvaras apliecinājums kā to vēlāk Savā atklāsmē Jānim, Jēzus sacīja: "[..] nebīsties, es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris, un redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas." (Atkl. 1:17-18)
Mūsu miesā, sirdīs vai prātos var būt, redzamas un neredzamas, brūces vai rētas, taču Jēzus brūces iezīmē arī mūs kā par to liecina pravietis Jesaja: "Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ, sists mūsu vainu dēļ – mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu, ar viņa brūcēm mēs dziedināti." (Jes. 53:5) Jēzus krusta upuris nav bijis veltīgs. Kad esam zem neredzamā grēka un vainas brūču nastas, lūgšanās sauksim pēc piedošanas uz Jēzu, kura nagu caururbtās rokas un kājas, kā arī šķēpa caurdurtie sāni, ir mūžīga liecība par dziedinošo piedošanu, kas ir izcīnīta pie krusta priekš mums, lai mēs, īpaši šodien, iegūtu mieru Dieva piedošanā un tiktu stiprināti pārliecībā par Dieva žēlastību pret mums. Pēdējā dienā, kad Jēzus atgriezīsies, mēs, kas paļaujamies uz Viņu, tiksim miesā piecelti no saviem kapiem: "[..] mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam." (Filip. 3:21) Jēzum joprojām ir rētas rokās, kājās un sānos, un, kad pienāks mūsu laiks doties mūžībā, arī mēs tās redzēsim, un varam būt pārliecināti par mūsu pestīšanu. Pēc šīm rētām mēs Viņu pazīstam.
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, mēs paļaujamies Tavam apsolījumam, ka Pēdējā dienā Tu uzcelsi mūs no mirušajiem, un pārveidosi mūsu zemības miesu, lai tā būtu līdzīga Tavai godības miesai. Mēs redzēsim rētas, kas liecina par Tavu uzvaru pār grēku, nāvi un velnu. Līdz tai dienai dāvā mums pacietību izturēt mūsu pašu rētu nastu. Vadi mūs ar Tavu Garu, lai rastu mieru un dziedinošu piedošanu Tavos Vārdos un Tavās brūcēs.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 123 - Tūkstoškārt es sveicināju (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 154. lpp.)
