IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ 2. Kor. 4:13-18
Ir rakstīts: es ticu, tādēļ es runāju. – Tādā pašā ticības garā arī mēs ticam, tādēļ arī runājam, zinādami, ka viņš, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, augšāmcels arī mūs līdz ar Jēzu un nostatīs savā priekšā līdz ar jums. Tas viss ir jūsu dēļ, lai žēlastība, kas aug plašumā, sasniegdama daudzus, vairotu lielāku pateicību Dieva godībai. Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā. Šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā, jo mūsu skatiens nav pievērsts redzamajam, bet neredzamajam; redzamais ir tikai uz brīdi, bet neredzamais – mūžīgs.
PĀRDOMAS
Apustulis Pāvils atsaucas uz grūtībām un bēdām, ko mēs pārdzīvojam, kā “šābrīža ciešanas, kas ir vieglas”. "Brīža" ciešanas? Vieglas? Lietas, ko piedzīvojam, it nemaz nejūtas vieglas. Mūs apgrūtina ikdienas dzīves grūtības, nemaz nerunājot par sāpēm, kas pārciestas krīžu laikā. Mēs nesam šīs pasaules smagumu uz saviem pleciem, un tas viss ir tālu no šābrīža ciešanām. Sāpes un grūtības var ilgt mēnešiem, gadiem vai pat visu mūžu.
Apustulis Pāvils to zināja vislabāk. Apustulim ciešanas nebija svešas. Nelokāmais Kristus misionārs bieži tika vajāts viņa ticības dēļ, arestēts, piekauts un ieslodzīts. Tomēr Dievs savam apustulim atklāja lietu būtību. Ciešanām, ko tagad izciešam, neatkarīgi no to avota un ilguma, ir noteikts mērķis. Mūsu ciešanas ir kā svarcelšanas treniņš, jo “šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā” (2. Kor. 4:17). Tāpat kā atlēti ceļ smagus atsvarus, lai sagatavotu savu ķermeni sacensībām (cerot uz uzvaras godību!), tā arī mēs trenējamies ticībā un pazemībā, gatavojoties iegūt mūsu Kunga Jēzus Kristus jau izcīnītās uzvaras godību. Kad cilvēkam viss ir labi un veiksme visur iet līdzi, ir ļoti liels risks kļūt augstprātīgam vai pašpietiekamam, un tādam cilvēkam no Dieva neko nevajag, jo viss, tak, ir labi. Tāpēc, dažkārt, cilvēks tagadējās ciešanās tiek pazemots, lai šajā pazemībā būtu spējīgs saņemt no Dieva Viņa lielo godību un neizmērojamo prieku, kas visā pilnībā ("smagumā") mūs sagaida arī mūžībā, un pārspēj visu tagadējo pārbaudījumu nastu.
Tomēr ne savu nastu dēļ mēs saņemam Dieva godību un prieku, bet Kristus dēļ. Viņš mūsu vietā cieta daudz vairāk kā vieglas, "brīža" ciešanas. Viņš uz saviem pleciem nesa netikai pasaules smagumu, bet arī lielo pasaules grēka nastu. Viņš uz saviem pleciem nesa koka krusta smago nastu ceļā uz Golgātu, un tur Viņš "mūsu grēkus savā miesā labprātīgi uznesa pie krusta" (1. Pēt. 2:24). Viņa ciešanas, Viņa krusts bija nepieciešams solis godības iemantošanai. Jēzus "Viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai." (Ebr. 12:2) Sekojot savam Kungam, arī mēs paciešam savu krustu, kas tagad jānes, tā prieka dēļ, kuru Viņš mums ir sagatavojis. Ciešanu nasta mūs noteikti nomāc, un apustulis Pāvis to ņem vērā, rakstot, ka "ārējais cilvēks mūsos iznīkst" (2. Kor. 4:16). Tomēr pat tad, kad esam nomākti, mēs tiekam arī uzcelti. Caur Svētā Gara spēku, kas darbojas [Bībeles] Vārdā un Sakramentā, mūsu “iekšējais [cilvēks] – atjaunojas no dienas dienā” (2. Kor. 4:16), pievēršot mūsu uzmanību Pestītāja dzīvei.
Redzamās lietas, grūtības, kuras mēs paciešam, ir pārejošas. Tās ir īslaicīgas, salīdzinot ar mūžību. Gaidāmā godība, kas nav redzama, ir mūžīga. Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem, un Pastarā dienā Viņš uzmodinās arī mūs no kapiem, lai visu mūžību mēs baudītu to godības un prieka svaru, kas mums ir izcīnīts caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Tagad mēs trenējamies, lai būtu gatavi mūžībai.
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Debesu Tēvs, piedod mums, kad mēs novēršamies no Tevis un saceļamies pret Tavu Vārdu, un Tavu prātu. Apžēlojies par mums Jēzus, mūsu Kunga un Pestītāja, dēļ, kurš noņem no mums grēka un vainas nastu, un nes šo briesmīgo nastu Viņa miesā pie krusta. Kad pievēršam savu uzmanību tikai tiem pārbaudījumiem, ko redzam sev priekšā, pievērs mūsu sirdis Tavai neredzamai godībai, kas ir izcīnīta priekš mums caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Mierini mūs tagadējās ciešanās un, caur Tavu Svēto Garu, māci mums nest mūžīgās godības svaru, kas mums tiek pasniegts paļāvībā uz Jēzus vārdu.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 383a - Man pakaļ, visi kristieši (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 432. lpp.)
