IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Ps. 13:2-7
cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis?
Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē,
diendienā bēdāties savā sirdī?*
Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani?
Raugies šurp, paklausi mani, Kungs, mans Dievs,*
dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē!
Lai mans ienaidnieks nesaka:
"Es esmu uzvarējis!"*
Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu.
Es ceru uz Tavu žēlastību,*
mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību!
Es dziedāšu Tam Kungam,*
ka Viņš man tik daudz laba dara!
PĀRDOMAS
Lasot šīs dienas psalmu, rodas aizdomas, ka Dievs var aizmirst par mums. Vai tiešām Dievs var aizmirst kādu vai kaut ko? Ķēniņš Dāvids ir pārliecināts, ka Dievs ir aizmirsis par viņu, tāpēc viņš jautā: "Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis?" (Ps. 13:2) Psalmu sacerētājs ir pārņemts ar skumjām un viņa ienaidnieki ir gatavi priecāties par viņa neveiksmēm, iespējams, pat gatavi svinēt viņa nāvi. Kur ir Dievs? Kāpēc Viņš neko nedara? Kāpēc Viņš nenāk palīgā?
Bībelē ir aprakstīti vairāki notikumi, kas vēsta kā Dievs glābj Viņa tautu. Dievs dzirdēja viņu izmisīgās lūgšanas Ēģiptes zemē un atpestīja to no faraona varas. Ieslodzīti starp Sarkano jūru un faraona armiju, "Israēla dēli brēca uz Kungu" (2. Moz. 14:10) un Dievs pašķīra ūdeņus, lai ļautu savai tautai nonākt drošībā. Un tad no jauna sapludināja jūru kopā, lai aizslaucītu Israēla ienaidniekus prom. Uzticīgais pravietis Daniēls tika iemests lauvu bedrē, bet Dievs "sūtīja eņģeli un aizdarīja lauvu rīkles" (Dan. 6:23). Kad Jēzus mācekļiem draudēja vētra, Jēzus, aizmidzis laivā, pamodās un pavēlēja vējam un jūrai: "Klusu, rimsties!" Un vējš norima, un iestājās liels klusums. (Mk. 4:39)
Šīs dienas psalmā nav nekādas vēsts par dievišķo glābšanu. Cik zināms, ķēniņa Dāvida ienaidnieki netika iznīcināti. Šķiet, ka no Dieva nav atbildes, kas atvieglotu Dāvida skumjas. Neviens eņģelis viņam neparādās sapnī, lai piedāvātu atrisinājumu esošai situācijai. Kunga vaigs paliek apslēpts. Vai Dievs ir aizmirsis par savu kalpu Dāvidu? Nebūt nē - Tas Kungs nav aizmirsis nevienu, un Dāvids to zin, jo Dāvids pats Dievu nav aizmirsis. Psalmu pierakstītājs ļāvās Tā Kunga nelokāmai mīlestībai iepriekš un arīdzan tagad uzticējās tai. Kungs viņu bija svētījis jau iepriekš, tāpēc tagad Dāvids bija gatavs dziedāt jaunu slavas dziesmu.
Vai Dievs ir aizmirsis par mums? Vai Viņš ir novērsis savu vaigu no mums mūsu bēdās? Nebūt, nē. Svētie Raksti mums apliecina: "Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība [..]" (Raud.dz. 3:22). Un patiešām Dieva žēlastības laiks, kurā tagad dzīvojam, vēl nav beidzies. Nelokāmā Dieva mīlestība, kurai Dāvids paļāvās, arī šodien mums tiek pasniegta. Par to liecina 18. psalms, kurā ir izteikta lūgšana un pagātnes glābšanas misija: “Savās bailēs es piesaucu To Kungu [..] Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem [..]” (Ps. 18:7, 18).
Tomēr visā pasaules pestīšanas vēsturē ir tikai viens notikums, kurā glābšana, šķietami, netika veikta - Jēzus nāve. Dievs Tēvs nepievīla savu Dēlu, Viņš pat nemēģināja to darīt. Dievs redzēja, kā Viņa paša Dēls tiek pienaglots pie krusta pasaules grēku dēļ - mūsu grēku dēļ. Jēzus ienaidnieki Viņu izsmēja, sacīdami: “Viņš paļāvās uz Dievu; lai Dievs viņu tagad izglābj, ja grib.”(Mat. 27:43). Taču Dievs neizglāba savu Dēlu no krusta, tikai tāpēc, lai, caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, notiktu mūsu pestīšana, lai mēs tiktu atbrīvoti no ienaidniekiem, kas vēlas paaugstināties pār mums, kas ir gatavi paverdzināt mūs. Lai mēs tiktu atbrīvoti no grēka, nāves un velna. Dievs nav saudzējis sevi mūsu dēļ, aiz mīlestības pret mums. Paļaujoties uz šādu nelokāmu Dieva mīlestību, mēs, kopā ar apustuli Pāvilu, pārliecībā varam sacīt: "Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs." (2. Tim. 4:18)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Visuvarenais Dievs, kad mēs tiekam kārdināti apšaubīt Tavu nelokāmo mīlestību, ļauj mums ieraudzīt tos Tavus glābšanas darbus, kas pierakstīti Tavā Svētajā Vārdā. Tu sadzirdēji Tavu svēto lūgšanas un izglābi tos. Un, caur Tavu Dēlu, mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, izglābi mūs katru no grēka, nāves un velna, lai ievestu Tavā debesu valstības drošībā.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 285 - Lai Dievu visi teic (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 329. lpp.)
