IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Lk. 24:13-27
Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu.
PĀRDOMAS
Mēs turamies pie cerības, cik vien cieši varam, un tik ilgi, cik vien iespējams. Taču dažreiz cerība mums tiek nolaupīta dēļ neparedzama notikumu pavērsiena, personiskā negadījumā vai dabas katastrofu iespaidā. Mēdz būt arī tā, ka cerība vienkārši pazūd, pēc kāda gara laika perioda. Tas pats notika arī ar diviem Jēzus sekotājiem, kuri ātri un negaidīti zaudēja cerību pirmajā Lieldienu pēcpusdienā, ejot uz Emmausas ciematu. Viņi ticēja Jēzum. Viņi klausījās Jēzus mācībā un bija liecinieki Viņa brīnumiem. Viņi dzirdēja citu cilvēku liecības par to, ko Jēzus bija teicis un darījis. Šie divi mācekli bija pārliecināti, ka Jēzus ir ilgi gaidītais Pestītājs, Israēla tautas Mesija, bet, nu, Viņš bija miris un apglabāts, un šo mācekļu cerība tika aprakta līdz ar Jēzu, par ko liecina mācekļu vārdi: "Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; [..]" (Lk. 24:21).
Turpinot ceļu, neatpazītais un augšāmceltais Kungs pievienojās viņiem. Viņš klausās viņu sarunā par notikumiem, kas saistīti ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus klausās viņu stāstu par zaudēto cerību, un tad Viņš tiem stāsta savu stāstu. Viss, kas ar Viņu bija noticis, īstenojās tieši tā, kā Dievs to bija ieplānojis. Tieši tā, kā Svētajos Rakstos bija pravietots, un, visbeidzot, dzirdējuši viņu pestīšanas stāstu, abi pārsteigtie vīri atpazīst Jēzu maizes laušanā. Tajā brīdī viņu bezcerība sastapās aci pret aci ar dzīvo Cerību miesā - Kungā Jēzū Kristū!
Mēs varam zaudēt cerību tikpat viegli kā abi mācekļi ceļā uz Emmausu. Personīgās nelaimēs, kas mūs skārušas tuvu mājām, vai plašāka mēroga sērgās, mēs varam rīkoties līdzīgi šiem mācekļi, sacīdami: "Mēs taču cerējām, ka šī slimība vai vīruss mums paies garām, ka mūsu tuvinieks atkopsies, vai arī, ka valdības lēmumi neietekmēs mūsu sabiedrību tik fundamentāli, kā tas tomēr notika." Lai, kas tas arī būtu, līdzīgi kā vīriem ceļā uz Emmausu, arī mēs varam ilgstoši atkārtot nepatīkamos vai traģiskos notikumus, iedomājoties, ko mēs varējām darīt savādāk, ko vajadzēja izdarīt vai pateikt, bet neizdarījām un nepateicām. Taču tas viss neko nedod, jo tādos brīžos cerība aizslīd prom, un tiek aizstāta ar nožēlu un šaubām.
Tā vietā Jēzus nāk mūsu vidū, lai nožēlas vietā dāvātu piedošanu grēksūdzē un šaubas aizstātu ar pārliecību par Dieva mīlestību pret mums. Kā Jēzus bija kopā ar diviem mācekļiem, ejot kopā ar tiem pa tik bēdīgo ceļu, tā arī mūsu bezcerībā, acīm neredzams, Jēzus staigā kopā ar mums un ir klātesošs Viņa Vārdā un Sakramentos. Kā Dievs darbojās un pārvaldīja mūsu Pestītāja ciešanu un nāves traģiskajos apstākļos, tā arī Viņš darbojas un valda tajos, iespējams, traģiskos vai bēdīgos notikumos, kurus piedzīvojam mēs, veidos, kas ir pārāki par mūsu saprašanu. Kā Jēzus saviem mācekļiem izskaidroja Rakstus, tāpat Viņš ir pie mums ar Sava Vārda mierinājumu un iedrošinājumu. Kā Viņš tika atpazīts Emmausā, maizi lauzdams, tāpat Viņš ir mūsu vidū Svētajā Vakarēdienā, maizē un vīnā, kas ir Viņa patiesa miesa - par mums nodota - un patiesas asinis - par mums izlietas.
Augšāmceltais Pestītājs saviem diviem mācekļiem atgādināja, ka Viņa vajadzēja ciest, mirt un, augšamceļoties, ieiet Savā godībā. Viņš cieta un mira mūsu vietā, paņemot mūsu grēkus uz sevi. Viņš augšāmcēlās godībā, lai mūsu labā pārvarētu nāves un mūžīgās atšķirtības no Dieva, galīgo un bezcerīgo, katastrofu. Viņš augšāmcēlās dzīvībā, lai dāvātu mums cerību, kā to apliecina apustulis Pēteris savā 1. vēstulē, rakstīdams: "Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums [..]" (1. Pēt. 1:3-4). Laicīga zemes cerība var tikt sagrauta, bet Jēzus radītā cerība mūsos nekad neizzūd. Tieši šī Jēzus cerība ir tā, kas mūs nekad nepieviļ.
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, kad mūsu laicīgās zemes cerības ir sagrautas, stiprini mūs ar Tava Vārda apsolījumiem un piedošanu, kas pasniegta Tavā Svētajā Vakarēdienā. Mierini un iedrošini mūs ar mūžīgo cerību, kas rodama vien Tavā pestījošā nāvē un augšāmcelšanā. Dāvā nelokāmu pārliecību par Tavu uzticamo cerību, ka tā nekad mūs nepievils.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 237 - Dievs ir mūsu cerība (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 275. lpp.)
