IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Ebr. 9:24-28
Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida.
PĀRDOMAS
Visās nelaimēs un personiskajās traģēdijās ir upuri. Mājas, mantas, brīvības, vai pat paša dzīvības zaudēšanas gadījumā iesaistītie cilvēki var labprātīgi riskēt ar savu dzīvību un pat upurēt sevi citu cilvēku labā. Piemēram, vīrs var atdot savu dzīvību, mēģinājumos pasargāt sievu un ģimeni. Māte var atdot savu dzīvību, pasargājot savus bērnus. Pat mazi bērni mēdz aizstāvēt savus brāļus un māsas.
Vēl jo pazīstamāki ir pašupurēšanās gadījumi dažādu avārijas dienestu ikdienā. Piemēram, ēku gruvešu kaudzēs vai niknos plūdu ūdeņos, ko izraisījusi vētra, glābēji riskē ar savu dzīvību un drošību nevis tuvinieku dēļ, bet svešinieku dēļ. Kā mēs lūdzam par savu un savu tuvinieku drošību, tāpat mēs lūdzam arī par tiem, kuru uzdevums ir glābt un sniegt palīdzību citiem.
Upuri, kas labprātīgi, pašaizliedzīgi tiek īstenoti citu cilvēku labā, ir tā viena Upura tēls, kas mums visiem gādāja mūžīgu glābšanu. Grēka un mūžīgās nāves vētrā, kas mūs pārņem, nav pajumtes vai drošas vietas, kur paslēpties. Mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš nomierināja vētru Galilejas jūrā, nenovērsās no nāves vētras un iznīcināja arī to. Mūsu vietā, mūsu labad Viņš iegāja nomācošos grēka un nāves vējos, un viļņos. Viņš ļāva šai vētrai nākt pār Viņu, nodarot visu iespējamo ļaunumu kā par to liecina 116. psalma vārdi: "Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, es ieslīgu nelaimē un bēdās." (Ps. 116:3) Un šai vētrai nākot virsū, Jēzum nebija glābiņa, jo Dievs, caur Savu Dēlu, to tā īstenoja, lai glābiņš būtu mums.
Labprātīgi Sevi upurēdams, Jēzus uzņēmās uz sevi nāves sodu, kuru esam pelnījuši mēs par saviem grēkiem. Trešajā dienā pēc nāves Jēzus piecēlās no nāves. Vētru un viļņu Kungs pavēlēja, sacīdams: "[..] es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu." (Jņ. 10:17) Laicīgās zemes vētras var mūs sāpināt, laupīt īpašumus un mantu, taču izšķiroši ir tas, ka caur Jēzu, mūžīgajai nāves vētrai ir laupīta visa vara pār mums. Caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, caur paļaušanos Viņa vārdam, mums tiek pasniegta visu mūsu grēku piedošana, pārliecība par cerību uz mūžīgo dzīvi un mūžīgo pajumti Dieva klātbūtnē.
Kā atpestīti cilvēki mēs esam aicināti dāvāt savu palīdzību citiem, jo mūsu Kungs pats sevi ir upurējis par mums: "Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri." (Rom. 12:1) Tie, kas ir piedzīvojuši zaudējumus, var upurēt visu iespējamo, lai palīdzētu savam tuvākajam, kam tas ir nepieciešams, daloties ar pārtiku, pajumti vai mierinājumu. Un šis upuris ir labprātīgs, kad sirdī un dzīvē valda Kungs Jēzus. Piedzīvojot zaudējumus, pārdzīvojumus, vai atvieglojumā par to, ka nelaime mūs nav skārusi, mēs visi varam saukt uz Dievu, pienesot savas lūgšanas vienam par otru kā upuri: "Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!” (Ps. 141:2)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, caur Tavu nāvi un augšāmcelšanos, Tu izglābi mūs no nāvējošās grēka un nāves vētras. Tevī un Tavā klātbūtnē mums ir patvēruma apsolījums gan tagad, gan mūžīgi mūžos. Lai arī cik spēcīgas būtu vētras, kas mums uzbrūk, aizstāvi mūs ar Tavu vareno spēku, lai mūsu ticība nekad nezustu. Caur Tavu Vārdu un Svēto Vakarēdienu, stiprini mūs, lai mēs varētu stiprināt citus, palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams, un viņu vārdā pienest debesu Tēvam lūgšanas upuri Tavā vārdā.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 116 - Nāc pie krusta savās bēdās (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 147. lpp.)
