IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ Lk. 9:51-53
Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi.
PĀRDOMAS
Ir nelaimes, no kurām - ja esam spējīgi - mums jābēg. Vētras, plūdi, noziedzīga darbība - ir situācijas, kurās mums jācenšas nokļūt drošībā. Tomēr pat notikumi, no kuriem var izvairīties, var atstāt nenovēršamu kaitējumu īpašumam vai dzīvībai, un no dažiem apstākļiem it nemaz nevar izvairīties. Dažkārt mums jāsastopas ar notiekošo nelaimi vai jātiek galā ar tās sekām. Mēs labprāt vēlētos aizbēgt, atrasties kaut kur citur, tikai ne tur, kur esam, tomēr, lai kā mēs vēlētos, nevaram aizmukt no realitātes. Lai kur mēs dotos, mums vienmēr seko skumjas, šaubas vai satraukums.
Jēzus zināja par priekšā stāvošo nelaimi. Viņš atkārtoti brīdināja savus mācekļus par gaidāmajiem notikumiem: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” (Lk. 9:22) Viņu nodos "pēc Dieva nodoma un paredzējuma" (Ap.d. 2:23). Jēzus zināja, ka priekšā esošais ceļš Viņu novedīs pie atraidījuma, nodevības, sagūstīšanas un nāves. Kad Gans tika satriekts, Viņa mazais sekotāju pulks izklīda. Jēzus zināja, kas Viņu sagaida, bet nenovērsās no tā. Viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. (Lk. 9:51) Tā kā jūdi ar samariešiem nesagājās savā starpā (Jņ. 4:9), samariešu ciems atteicās uzņemt Jēzu tikai tāpēc, ka Viņš bija jūds ceļā uz Jeruzālemi, un, tuvojoties krustam, šis pats Cilvēka Dēla atraidījums turpinās.
Viņa nāves stundai tuvojoties, Jēzus sacīja: “Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis.”(Jņ. 12:27) Tas bija iemesls tam, kāpēc Viņš bija ieradies. Jēzus bija paklausīgs sava Tēva gribai, “kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Filip. 2:8) Noraidīts kā Israēla Mesija, Viņa sekotāju atstāts, pamests krusta ciešanās un nāvē, Jēzus uzticēja sevi visu Debesu Tēvam. Mirstot, Pestītājs lūdza ar vārdiem, kas atsauc atmiņā bērna lūgšanu pirms gulētiešanas: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (Lk. 23:46) Pilnīgā pārliecībā par savu debesu Tēvu, Jēzus sastapās ar gaidāmo nelaimi, un, pateicoties nāvei paklausībā un uzvarošai augšāmcelšanai, Viņš to visu pārvarēja mūsu labā, mūsu vietā, un priekš mums.
Priekš mums un mūsu vietā Jēzus saskārās ar Dieva dusmām pret cilvēku grēkiem, lai mums nekad nebūtu jāsastopas ar vislielāko nelaimi cilvēka dzīvē - ar mūžīgo nošķirtību no Dieva. Jēzus droši vērsa savu vaigu pretī šai nelaimei un devās tajā iekšā, lai, neatkarīgi no mūsu piedzīvotām traģēdijām un bēdām, mēs nekad netiktu šķirti no Viņa glābjošās un dziedinošās klātbūtnes. Ķēniņš Dāvids raksta: “pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani” (Ps. 23:4). Jēzus vienmēr staigā kopā ar mums cauri vētrām, skumjām un nāves ielejām, lai izverstu no tām ārā Viņa valstības gaismā, priekā un mierā.
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es
ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi,
grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Kungs un Glābēj, Tu droši vērsi savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp, zinot, ka cietīsi nodevību un krustā sišanu. Tu uzņēmi uz sevi to sodu, kuru esmu pelnījis es par maniem grēkiem. Trešajā dienā Tu augšāmcēlies no nāves, lai izcīnītu priekš manis mūžīgo dzīvību. Kad mani ieskauj nelaimes un baigie apstākļi, palīdzi man pievērsties apsolījumiem, kas atrodami Tavā Vārdā. Ejot cauri briesmām, māci man lūgšanā pievērsties Tev, pilnīgā pārliecībā par Tavu klātbūtni.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu
Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs
prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod
mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo
Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 98 - Es Tavu krustu meklēju (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 126. lpp.)
