IEVADS
Dieva Tēva ✠ un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
LASĪJUMS ~ 1. Ķēn. 19:9-12, 15, 18
Tur viņš pārnakšņoja kādā alā. Un, redzi, Kunga vārds nāca pār viņu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija?” Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dzīvības.” Un tas viņam teica: “Izej un stājies uz kalna Kunga priekšā.” Un, redzi, Kungs gāja garām – liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija. Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns – klusa čukstoša balss. [..] Kungs viņam sacīja: [..] "Bet es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus – visus, kuru ceļi nav locījušies Baalam, un visus, kuru mute nav viņu skūpstījusi!"
PĀRDOMAS
Brīdī, kad, gandrīz, viss ir pazaudēts - mājas, ģimenes locekļi, draugi, kopiena - vienīgais, kas paliek pāri, ir biedējoša un smacējoša vientulība. Pie kā, lai griežamies šādos brīžos? Kurš varētu mūs uzklausīt un saprast?
Vecās Derības pravietis Elija, šīs dienas Rakstu vietā, nonāca tādā pašā vientulībā, sacīdams Dievam: “es vienīgais esmu palicis” (1. Ķēn. 19:10). Dedzībā par Kungu, Pulku Dievu, Elija nogalināja pagānu viltus dieva, Baala, priesterus, un, kā atbilde tam, sekoja tikpat pagāniskās karalienes Īzebeles reakcija, kura jau bija nogalinājusi visus Elija laika biedrus, Israēla Dieva praviešus, un apsolīja nogalināt arī viņu. Bailēs par savu dzīvību, Elija skrēja, ko kājas nes, un, visbeidzot, vienatnē apmetās kādā alā, un sēroja: "[..] es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dvēseles." (1. Ķēn. 19:14)
Dievs dzirdēja pravieša Elija skumjo lūgšanu, izvilka pravieti no viņa bēdām, un no tās alas, kurā Elija bija apmeties. Tam Kungam ejot garām, Elija tika saukts ārā no alas. Kalna malā plosījās vējš, bet Kungs nebija vējā. Zemestrīce satricināja zemi, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē, vai tai sekojošajā ugunsgrēkā. Visbeidzot, pravieša Elijas degošā un sagrautā iekšējā pasaulē, Dievs uzrunāja pravieti čukstā. Ar savu čukstošo Vārdu, Israēla Dievs no jauna sūtīja Eliju kalpošanā, apliecinot vientuļajam pravietim, ka viņš nav viens - Tas Kungs izglābs savu tautu.
Pravieša reakcija ļoti līdzinās mūsējai. Pats par sevi saprotams, ka grūtos laikos, un ikdienas apstākļos, mēs pievēršam savu uzmanību sev. Tā rīkoties ir mūsu grēcīgā dabā, kā arī sērošana, līdzīgi kā pārbiedētā pravieša gadījumā: “es vienīgais”. Pārciešot ilgstošas vētras un karadarbības, zemestrīces, uguns un slimību postu, mēs bīstamies no šīm nelaimēm kā no Dieva dusmu pazīmēm pret mums. Dievs tiešām pārvalda gan ārējās vētras, gan mūsu iekšējās sirds vētras, ar kurām mēs saskaramies, bet Viņš runā ar mums nevis šajās nelaimēs, bet gan klusā Viņa Vārda čukstā. Viņa Vārds mūs uzrunā jaundzimušā Betlēmes Bērna čukstošā balsī. Viņa Vārds runā ar mums pie krusta mirstošā Pestītāja elpas čukstā. Viņa Vārds runā ar mums, vēl šodien, caur Svētajiem Rakstiem Bībelē, ticības brāļu un māsu mierinošos vārdos, no kanceles pasludinātā Evaņģēlija Vārdā un Viņa Svētā Vakarēdiena klusajā čukstā: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota; ņemiet un dzeriet visi notā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu”.
Nāves un iznīcības vētras nespēja iznīcināt Dieva tautu. Viņš tos izglāba sev. Ar Viņa Vārda vareno čukstu, Dievs izsauca pravieti Eliju no slēptuves, un sūtīja atpakaļ pasaulē, lai turpinātu veikt Dieva darbu. Tieši tāpat nekādas nāves un iznīcības vētras nevar arī mūs šķirt no Dieva mīlošās gādības. Ar Viņa Svētā Gara spēku (kurš Vasarsvētkos nāca no debesīm vējā un ugunī), Dievs mūs pasargā un patur savā aizgādniecībā. Viņš mūs izsauc no mūsu grēcīgā, uz sevi vērstā, sauciena: “es vienīgais” un mīlestībā sūta kalpot pasaulē. Tikai Dievs var teikt: “Es vienīgais”, čukstošā Vārdā, atklājot mums Viņa vārdu: “ES ESMU” (2. Moz. 3:14), un Viņa mūžīgo apsolījumu: “es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” (Mt. 28:20)
TICĪBAS APLIECĪBA
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es
ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi,
grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
LŪGŠANA
Debesu Tēvs, Tavā mīlestībā patver mani no daudzajām vētrām, kas apdraud manu dzīvību. Kad es pievēršos tikai sev vienam un pazūdu savās bailēs, sauc mani ārā no slēptuves ar Tavu kluso un vareno Vārdu. Mierini mani ar piedošanas Labo Vēsti un dzīvību, kas atrodama vien mūsu Pestītājā Jēzū Kristū. Stiprini mani ar Tavu Vārdu un Garu, un sūti mani tālāk pasaulē mierināt un stiprināt citus ar Tava Vārda čukstu. To pazemībā lūdzu Jēzus Kristus vārdā.
"MŪSU TĒVS"
Mūsu
Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs
prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod
mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo
Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen.
DZIESMA
Dziesma Nr. 406 - Tavā gaismā, gaismas Dievs (LELB Dziesmu grāmata. Rīga: Ihtis, 2015. 459. lpp.)
