Mīļie brāļi un māsas Kristū, ejot pie grēksūdzes, neapmierinieties ar iegaumētas grēksūdzes lūgšanas atkārtošanu un privātajā grēksūdzē nestāstiet mācītājam, katru reizi, vienu un to pašu. Drīzāk nāciet ar nožēlojošu sirdi, no kuras plūdīs jūsu grēku sūdzēšana. Sacīt grēksūdzi ar nenožēlojošu sirdi ir ņirgāšanās par Dievu, tāpēc bez šādas sirds nožēlas nav arī grēku piedošanas.
Sirds kļūst nožēlas pilna tad, kad mēs atpazītam savus grēkus un nožēlojam, ka darījām tos domās, vārdos un darbos. Pēc savas būtības cilvēki neapzinās savus grēkus, kā arī paši nav spējīgi izraisīt grēku nožēlu no sirds. Gluži pretēji, grēku nožēlošana nāk no Dieva. Pēc savas būtības mēs esam pārāk akli, vienaldzīgi, pavirši, paštaisni, pārāk daudz ieslīguši patmīlā un iedomībā, lai Dieva priekšā atzītu sevi vainīgus visos savos grēkos.
Tāpēc, pirmām kārtām, lai mēs varētu atpazīt savu grēku daudzumu un smagumu, zemosimies ceļos Dieva priekšā un lūgsim Viņam atvērt mūsu acis ar ķēniņa Dāvida vārdiem: "Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!" (Ps. 139:23-24) Rūpīgi izmeklēsim un pārbaudīsim savu dzīvi saskaņā ar desmit baušļiem, un drīz vien atklāsim, ka esam grēcinieki. Kā cilvēks neredz netīrumus uz savas sejas bez spoguļa, tāpat cilvēks neatpazīst savus grēkus bez sevis ieraudzīšanas svēto desmit baušļu dvēseles spogulī. Katra doma, katrs vārds un katra darbība pret Dieva baušļiem ir grēks, neatkarīgi no tā, vai tas notiek darot to, ko Dievs ir aizliedzis, vai nedarot to, ko Viņš ir pavēlējis.
Taču mums jāpievērš uzmanība netikai lielajiem, ārējiem grēkiem, bet arī iekšējām, slepenām novirzēm no Dieva baušļiem - mūsu siržu ļaunām domām un kārībām. Šādā izvērtes lūgšanā pārbaudot sevi, mēs atklāsim, ka nebijāmies, nemīlējām un neuzticējāmies Dievam, kā Viņš to prasa; ka mēs nelūdzām Dievu, neslavējām un nepateicāmies Viņam tik sirsnīgi un pārliecinoši, kā to vajadzētu darīt; ka mēs neesam pareizi dzirdējuši un mācījušies Viņa Vārdu, un neesam turējuši to svētu. Mēs atklāsim, ka neesam pienācīgi godājuši savus vecākus un priekšniekus, bet esam bijuši nepaklausīgi un nelaipni pret viņiem; ka mēs esam grēkojuši pret savu tuvāko, būdami dusmīgi, atriebīgi un nepiedodoši; ļāvušies nesvētu domu un kārību izklaidēm; izrādījuši skaudību, mantkārību un grēcīgu prātu, vai runājuši melīgus, zaimojošus vārdus.
Kopsavelkot, mēs atzīsim, ka nemīlējām savu tuvāko taisni un sirsnīgi kā sevi pašu. Drīzāk to, ka visu mūsu darbu motivācija ir bijusi patmīla, personīgo labumu un goda meklējumi. Ja Dievs izturētos pret mums stingri, saskaņā ar taisnīgumu, tad šo un citu grēku dēļ mēs tiešām esam pelnījuši Dieva dusmas, laicīgu un mūžīgu sodu. No grēkiem, kurus mēs sevī pamanām, varam secināt, cik nešķīstas un piesārņotas ir mūsu sirdis, no kurām visi šie grēki izplūst, jo strauts nav tīrāks par tā avotu, un pēc augļiem būs pazīt koku. Tādā veidā mēs iegūstam patiesu atziņu par iedzimto grēku.
Apsvērsim arī tos grēkus, kurus neapzināmies. To ir daudz vairāk nekā to, kurus mēs apzināmies. Tāpēc dievkalpojumos, vispārējā grēksūdzē, visuzinošais Dievs ņem vērā visus mūsu grēkus Viņa vaiga gaismā, un, to apzinoties, mūsu sirdsapziņa sāk bīties, piedzīvot skumjas un nožēlu par to, ka esam aizvainojuši savu mīlošo Dievu un ka uz Viņa žēlastību esam atmaksājuši ar nekrietnu nepateicību.
Grēku nožēlošanas otrā daļa ir ticība Jēzum Kristum. Viņš ir tas, kurš visā pilnībā gandarīja par visiem mūsu grēkiem, dāvājot mums piedošanu. Ticība ir kā roka, kas satver grēku piedošanu un pieņem to kā nenoliedzamu dievišķās žēlastības dāvanu. Bez šīs ticības visa grēku atziņa un nožēla nav nekas cits kā vien Kaina un Jūdas grēku nožēla, kuras noslēdzas izmisumā. Taču ticībā Jēzum Kristum, visu grēcinieku Pestītājam, mūsu sirdis tiek mierinātas. Šo ticību mēs nevaram radīt paši - tā ir Dieva Svētā Gara darbs un dāvana. Tomēr, ja mums liekas, ka mūsu ticība ir vāja - mēs vēlamies ticēt, bet mums liekas, ka nespējam - tad mēs lūdzam Dievu pēc ticības stiprinājuma, lai Dieva spēkā cīnītos ar šaubām un pārvarētu to, kas nomoka mūsu dvēseles.
Ja mēs nākam pie grēksūdzes (vispārējo, privāto vai publisko) ar tādu nožēlas pilnu un ticīgu sirdi, mēs priecāsimies par mācītāja izteikto grēku piedošanas pasludinājumu (turpmāk - absolūcija), jo mūsu grēki mums patiešām ir Dieva piedoti debesīs. Kungs Kristus, ar Viņa asins izliešanu un nāvi, visiem grēciniekiem ir sagādājis tieši šādu grēku piedošanu, un, ar savu augšāmcelšanos, Viņš šo piedošanu ir apstiprinājis mums. Caur Evaņģēlija vēsti, Kungs Kristus tieši to arī pavēlēja sludināt visā pasaulē. Tāpēc tad, kad mācītājs mums pasludina absolūciju, viņš nedara neko citu, kā vien pasludina mums visu mūsu grēku piedošanas evaņģēliju. Tas nav tukšs pasludinājums, bet gan tāds, kas patiešām piedāvā un sniedz visu grēku piedošanu nožēlojošajam grēciniekam. Kad vien mēs dzirdam mācītāja izteiktu absolūciju, mēs nešaubamies, bet paļaujamies, ka visi mūsu grēki mums ir piedoti Dieva priekšā debesīs. Mēs paļaujamies uz to tā, it kā pats Kristus mūs uzrunātu tieši no debesīm: "Ņemies drošu prātu, dēls [meita], tavi grēki tev piedoti." (Mt. 9:2), jo Viņš apsola: "Kas jūs klausa, tas klausa Mani" (Lk. 10:16), un: "Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti" (Jņ. 21:23).
Pēc tam jāseko grēku nožēlas augļiem. Tie izpaužas kā piedotu grēku neapzināta nedarīšana un to nīšana, atturēšanās no tiem, un cīnīšanās pret tiem ar Dieva Svētā Gara palīdzību.
