Kāpēc tu vēlies doties pie Svētā Vakarēdiena?
Katram Svētā Vakarēdiena saņēmējam (komunikantam) būtu vēlams uzdot sev šo jautājumu, pirms viņš vai viņa tuvojas Tā Kunga galdam, altārim. Daži dodas saņemt Vakarēdienu neapdomīgi vai ar nepareizu nodomu. Daži dodas tikai aiz ieraduma; vēl citi tikai tāpēc, ka vecāki liek tā darīt; citi atkal, jo uzskata, ka piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā ir nopelnu darbs, ar ko sev var pelnīt nopelnus Dieva priekšā; vēl citi, lai citu cilvēku priekšā iegūtu vai saglabātu dievbijīga kristieša izskatu un slavu, un nav pārsteidzoši, ka šādi nācēji nesaņem nekādu svētību no Svētā Vakarēdiena, bet tieši pretēji – tas viņiem ir par sodu. Kas tas ir par sodu, mēs nezinām, jo Dievs Svētajos Rakstos to neatklāj, bet Dievs atklāj, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana bez pareizas izpratnes ir par sodu: “Kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” (1. Kor. 11:29)
Katram, kurš vēlas saņemt Svēto Vakarēdienu viņa/viņas pestīšanai, vispirms būtu vēlams apzināties, kas ir Svētais Vakarēdiens un kādam nolūkam Kungs Kristus to ir iedibinājis; un, otrkārt, būtu vēlams labi sagatavoties, lai šo Sakramentu saņemtu kā nabaga grēcinieks, kurš alkst pēc Dieva piedošanas.
Ir cilvēki ar nepareizu izpratni par Svēto Vakarēdienu, uzskatot to tikai par tādu vienkāršu piemiņas mielastu, kas ir iedibināts ar mērķi atcerēties jeb pieminēt Kristus ciešanas un nāvi. Taču Svētais Vakarēdiens ir tā cildenā un svētā mistērija, ar kuras palīdzību Kristus konsekrētajā (iesvētītajā) maizē dāvā mums ēst Viņa miesu un konsekrētajā (iesvētītajā) vīnā – dzert Viņa asinis. Tā ir tā pati miesa, kuru Jēzus pieņēma no Jaunavas Marijas un kuru nodeva nāvē pie krusta visu mūsu grēku piedošanai. Ir taisnība, ka mēs šo burtisko Kristus miesu, kas dzīvoja 2000 gadus atpakaļ, nevaram redzēt ar acīm kā to redzēja apustuļi; nevaram baudīt ar muti vai satvert ar prātu, bet mēs ticam un paļaujamies, ka Svētajā Vakarēdienā maize un vīns, ko saņemam, IR Kristus patiesa miesa un asinis, jo mūsu Kungs un Pestītājs to ir apsolījis, sacīdams: "Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa [..]. Ņemiet un dzeriet visi [..] tās ir Manas asinis [..]." Mūsu Pestītājs ir uzticīgs un patiess, un īsteno to, ko ir apsolījis ar šiem Viņa vārdiem. Viņš ir visuzinošs, tāpēc zina veidus un līdzekļus, kā izpildīt savus apsolījumus, kaut arī Viņa darbība ir ārpus mūsu saprašanas. Viņš ir visuvarens, tāpēc Viņam nekas nav neiespējams. Viņš spēj darīt daudz vairāk nekā viss tas, ko mēs Viņam lūdzam vai domājam. Ja mēs no sirds uzticamies, ka Svētajā Vakarēdienā saņemam mūsu Pestītāja – patiesā Dieva un cilvēka, vienā Personā – patiesu miesu un asinis, nevis tikai maizi un vīnu, tad mēs tuvojamies Tā Kunga galdam, nevis neapdomīgi un vieglprātīgi, bet visdziļākā cieņā un pazemībā, līdzīgi kā centurions, kurš teica Jēzum: "Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā." (Lk. 7:6)
Labumi, ko gūstam no Svētā Vakarēdiena, pēc būtības ir trīs. Pirmkārt, cienīgi saņemot Svēto Vakarēdienu, mēs saņemam visu mūsu grēku piedošanu un pārliecību, ka Dievs šādu piedošanu mums tiešām piešķir. Mīlestībā bagātais Dievs ir nodrošinājis līdzekļus, kas mūs, nabaga grēciniekus, pārliecina par visu mūsu grēku piedošanu. Šie līdzekļi ir:
- Evaņģēlija sludināšana;
- Svētā Kristība;
- un Svētais Vakarēdiens.
Nav nozīmes būt zinātkāriem un vaicāt, kāpēc Dievs ir ieviesis šos trīs līdzekļus viena līdzekļa vietā, lai dāvātu mums visu mūsu grēku piedošanu un pārliecinātu mūs par to, bet drīzāk mēs esam pateicīgi Viņam par šīm bagātīgām dāvanām. Tas, kurš no personīgās pieredzes zina, cik grūti grēka nosodītai dvēselei ticēt, ka visi viņa vai viņas grēki tiešām tiek piedoti, sapratīs Dieva žēlastības lielumu un rūpes, kas mums tiek pasniegtas ne tikai vienā, bet vairākos līdzekļos, lai pārliecinātos par grēku piedošanu. Cik pārliecināti mēs esam par Kunga miesu un asinīm, kas izlietas par visu mūsu grēku piedošanu, kad uzņemam tās ar muti maizē un vīnā, tikpat pārliecināti mēs esam par to, ka Dievs mums dāvā grēku piedošanu un ka esam neapstrīdami šo dievišķo dāvanu saņēmēji.
Otrkārt, Svētais Vakarēdiens dāvā dzīvību - nevis dabisko dzīvību, kuru mēs saņēmām piedzimstot un kuru uzturam ar pārtiku un dzērienu, bet gan jaunā, garīgā dzīvība, kas sākas Svētajā Kristībā, piedzimstot no jauna. Šī garīgā dzīvība sastāv no ticības mūsu Kungam Jēzum Kristum, kā arī no mīlestības pret Dievu un mūsu līdzcilvēkiem. Kungs Jēzus Viņa Svēto Vakarēdienu ir paredzējis kā garīgu barību šīs garīgās dzīvības stiprināšanai. Mārtiņš Luters Lielajā katehismā par to raksta sekojoši: “Tā nu Svētais Vakarēdiens patiesi ir saucams par barību dvēselei, jo tas baro un stiprina jauno cilvēku. Lai gan caur Kristību piedzimstam no jauna, taču, kā jau sacīts, cilvēkam ir un paliek arī vecā daba – miesā un asinīs, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi, dažreiz arī klūpam. Tādēļ arī mums ir dotas šīs ganības un barība katru dienu, lai ticība gūtu atspirdzinājumu un stiprinājumu, ka tā šādā cīņā nepagurtu, bet kļūtu arvien stiprāka. Jo jaunajai dzīvei nepārtraukti ir jāpieaug spēkā. Taču tai jāstāv pretī arī daudzām grūtībām. Jo velns ir tik nikns ienaidnieks, ka visur, kur tas redz, ka stājamies viņam pretī un uzbrūkam vecajam cilvēkam, un tas nevar mūs pārspēt, tur velns mēģina piezagties no visām pusēm, izmēģinādams visas savas viltības, un neapstājas, līdz beidzot nogurdina mūs, ka atstājam ticību vai krītam izmisumā, topam īgni vai nepacietīgi. Te nu mums tiek dots mierinājums, lai sirds, kad tai kļūst pārāk grūti, šeit smeltos spēku un atspirdzinājumu.” (LK, V. Par Svētā Vakarēdiena Sakramentu, 23.-27. punkts)
Treškārt, Svētais Vakarēdiens dāvā mūžīgu pestīšanu; jo kā nepiedoti grēki mūs šķir no debesīm, tā grēku piedošana paver durvis uz mūžīgo pestīšanu, “jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.” (MK, VI. Svētā Vakarēdiena Sakraments)
Tālāk viss ir atkarīgs no cienīgas Svētā Vakarēdiena saņemšanas un labas sagatavotības, lai saņemtu šo trīskāršo labumu. Tomēr šis cienīgums neizpaužas kā Bauslības darbi, bet gan caur Evaņģēliju. Cienīgums neizpaužas kā absolūta brīvība no grēka vai kā perfekta dzīve. Cienīgums ir mūsu necienīguma un grēcīguma apzināšanās; apziņa, ka mūsu nožēlas pilnās sirdis ir garīgi nabadzīgas un tāpēc mēs visā nopietnā ilgojamies pēc grēku piedošanas, kurā gūstam mierinājumu, uzticoties tikai uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. No otras puses, necienīgi un slikti sagatavojušies ir tie, kuri paštaisnas iedomības dēļ uzskata, ka grēku piedošana viņiem nav vajadzīga. Kā piemērus var minēt farizeju, kurš savā iedomībā lūdza Dievu ar vārdiem: "Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki [..]." (Lk. 18:11) Ir cilvēki, kuri visā pilnībā ir izmisuši pēc grēku piedošanas, bet neļauj sevi atbrīvot no izmisuma, tāpat kā Kains, kurš teica: "Mana vaina ir lielāka, nekā es varu nest!" (1. Moz. 4:13) Ir cilvēki, kas pastāvīgi darbojas savos ļaunajos darbos un turpina apzināti kalpot grēkam vai dzīvo nemitīgā naidā ar saviem līdzcilvēkiem – arī tie nav cienīgi Vakarēdiena saņēmēji.
Kaut arī necienīgi, bet arī šādi saņem Kristus miesu un asinis, tikai sev par sodu. Šim nolūkam apustulis Pāvils izsaka nopietnu brīdinājumu: "Bet lai ikviens cilvēks sevi pārbauda un tikai tad ēd no šīs maizes un dzer no šā biķera. Jo ikviens, kas ēd un dzer, neatšķirdams Kunga miesu, tas ēd un dzer sev par sodību." (1. Kor. 11:28-29) Tas, kurš sevī atpazīst šīs necienīgā saņēmēja pazīmes, nevajadzētu tādā stāvoklī doties pie Vakarēdiena galda. Mēs neuzskatām, ka tādiem vajadzētu pilnīgi atturēties no Svētā Vakarēdiena, bet tiem vajadzētu nožēlot grēkus un tiekties pēc Dieva piedošanas ar patiesi nožēlojošu sirdi.
Vai cilvēki, kas ir vāji ticībā, ir pieskaitāmi pie necienīgiem Vakarēdiena saņēmējiem? Nē!!! Tieši šādi cilvēki ir viesi un tiek laipni gaidīti pie Kristus galda. Mūsu Kungs Jēzus noteikti nepadzen tos, kuri ir vāji ticībā vai vāji savā pārliecībā, bet pieņem tos, kuri jūt savu vājumu un vēlas kļūt stiprāki. Tos Viņš aicina, jo Svēto Vakarēdienu ir iedibinājis vājiem un vārgajiem, lai viņi iegūtu spēku no šī garīgā ēdiena. Tādiem Jēzus saka: "Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu" (Mt. 11:28) un atkal Jēzus saka: "Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom." (Jņ. 6:37)
